Balaklava — pilsēta, kurā padomju laikā atradās stingri slepena zemūdeņu bāze. Pēc behemotiskās lielvalsts sabrukuma visu aši izzaga. Kad attapās, ierīkoja muzeju, bet nācās atjaunot pa kripatiņai.
Bārčiks “Pagrabiņš”
[vairāk]
Pilsētā iegriezāmies pašpasludinātajā “Bārčikā “Pagrabiņš””, tas atrodas Krestovska ielā 35.
Interjers, kā redzat, veidots ar humoru, baro lieliski, cenas labas. Tieši tas, ko es gaidīju no Ukrainas – bet trāpījās tikai pēdējā dienā. Žāvētu augļu kompots vispār bija tik stiprs un aromātisks, ka deva pa galvu kā vīns. Interesanti, ka parastais kompots maksā 1 grivnu (7 santīmus), bet žāvēto augļu – 4 (27 santīmus). Pēc kompota atklāšanas tas mūsu aprindās iemantoja tādu popularitāti, ka bārčikā operatīvi beidzās.
Vienīgā pretenzija – kasiere varēja būt mazliet laipnāka, tomēr mēs tur atstājām ne tik maz naudas, turklāt netrakojām, bet tieši otrādi, priecējām apkārtējos ar dzirksteļojošu humoru.
Viena no ieejām bāzē
Pa ceļam uz Balaklavu iebraucām vīna darītavas firmas veikalā
Jāsaka, ka vīna darītavu Krimā ir mudžte mudž, un firmas veikalos lēti ielej vīnu un portvīnu speciālā tarā. Portvīnu labāk pirkt mazliet dārgāku, man šķiet, tas saucas “Krimskij”, garšīgs (lai gan es neesmu dzeramā cienītājs, kā jūs zināt), to ražo rūpnīca “Masandra”. Tas, kas lētāks, saucas “Alušta”, un pēc garšas ir švakāks, bet, mūsuprāt, pilnīgi lietojams. Protams, tas viss attiecas uz firmas veikalos pirkto “izlejamo”. Cenas ļoti draudzīgas – sākas no lata par litru par lēto portvīnu, pusotra par dārgo, divi un vairāk par sauso vīnu. Vēl veikalos ir ļoti daudz lētu (lats-pusotrs), un reizēm kvalitatīvu uzlējumu un , piemēram, sērija “ar konjaku”, tipa “Dzērvene ar konjaku”. Tur ir garšvielas, sula un brendijs. Ļerga, protams, bet, ja nemelo par sastāvu, tad visnotaļ kvalitatīva, mākslīgas piedevas nav manītas, tikai naturāls. Es ne to ka būtu liels ķīmijas pretinieks, bet vienmēr patīkami sastāvā redzēt īstu kanēli un kardamonu, un neredzēt krāsvielas un aromatizētājus.
Skats uz līci uz otru pusi
Mēs te peldējāmies, satikām vietējos. Viņi teica, ka ūdens esot silts, kādi 18-20 grādi. Es arī peldējos – laikam velti, jo man palika arvien sliktāk, bet baigi jau gribējās, un kaut nedaudz mani tas atsvaidzināja un uzmundrināja.
Skati uz līci
Un vēl skati
Bāzes iekšpusē, durvis no viengabala metāla
Ekskursiju mums vadīja bijušais krievu virsnieks, ļoti izsmeļoši, pamatīgi un interesanti. Aborigēni, kas arī bija klāt, mēģināja viņu troļļot “tādu lielvalsti padirsām”, bet viņš nepadevās, un uz provokācijām atbildēja, ka ir vienkārši gids.
Diemžēl man bija netīras brilles, nebija ar ko notīrīt, un piedevām kaut kāda gaismas nepanesība. Man bija tik sūdīgi, ka es ar grūtībām kaut ko uztvēru, un citkārt ļoti interesantā ekskursija man izvērtās par vienlaidus spīdzināšanu.
Kaut ko es, protams, atcerējos. Tātad, bāze bija būvēta, lai izturētu kodolsprādzienu. Laivas, lai arī pašas nebija atomzemūdenes, tomēr nesa raķetes ar kodollādiņu un pat tādas pašas torpēdas. (Es nezināju, ka tādas eksistē). Visā bāzes pastāvēšanas laikā incidentu ar radioaktivitāti nav bijis. Vispār tur iekšā viss izskatās kā spēlē “Half-Life”, kas man, protams, iet pie sirds.
Vēl bāzes iekšpusē
Atliek piebilst, ka šīs dienas vakarā mēs devāmies mājās. Šajā procesā man jau bija notirpusi un nedarbojās puse sejas, un, teikšu jums, šī sajūta nav no tām patīkamākajām. Man jau tā ir ļoti grūti panest pārbraucienus un neizgulēšanos, tik grūti, ka vārdos grūti aprakstīt, bet te vēl tāds aplauziens.
Tāpēc nav brīnums, ka jau Lietuvā, benzīntankā pie Kauņas, šķiet, es, ieraudzījis, ka tualete ir maksas, un zinot, ka man nav litu, pagājis nedaudz malā, aiz degvielas cisternas, nokārtoju mazās dabiskās vajadzības.
Nepaspēju ne aiztaisīt bikšupriekšu, kad manā virzienā devās tukls apsargs ar lukturīti. Viņš mani aizveda pie kases, kur dirnēja visi mani biedri un kasieris, arī lietuvietis.
Tur viņi sāka izspiest kukuli. Vovu šī visa situācija varen sasmīdināja, un viņš teica: “Sauciet policiju, ja reiz draudat”. Paša turpretī sāka paust neapmierinātību, ka mēs tad laicīgi neatgriezīsimies mājās, jo benzīntanks ir aiz pilsētas un viss ievilksies uz nenoteiktu laiku. Rezultātā es pēc nelielas svārstīšanās iedevu kukuli veselu 10! latu apmērā, samaksāju gan ar karti, cerot atgūt naudu caur banku. Tā kā pēc atbraukšanas mājās es nonācu slimnīcā, es tam uzspļāvu.
Taču viedoklis par lietuviešiem kā viltīgiem un skopuļiem, kuri kāš piķi visur, kur vien var, man zināmā mērā nostiprinājās. Apsargs un kasieris, protams, mēģināja savai rīcībai pievilkt morālo pamatojumu, un es, protams, esmu vainīgs, bet lūdzu saprast: ja man būtu liti, es būtu samaksājis. Maksāt ar karti 15 santīmus nepazīstamā vietā man nešķiet prātīgi, jo vienreiz mani brāļi arābi jau uzmeta par 300 latiem, pēc tam pusgadu gaidīju, kamēr banka atmaksās.
Jebkurā gadījumā nedomāju, ka izspiest kukuli par to, ka es tur, kur neviens neredz, naktī, slims un neizgulējies, pačurāju – ir pareiza rīcība.
Ar to pabeigsim par nelāgo un apkoposim rezultātus.
Kompānija savācās draudzīga, jautra un saderīga, konfliktu gandrīz nebija, neskaitot retos Vovas un Pašas strīdus par to, kurp doties un kur satikties. Var braukt vēl.
Krimā ir tīri tā neko, cenas jau augstākas, nekā bija kādreiz, bet joprojām saprātīgas. Daba vietām interesanta, Bahčisarajas pils piedur ar savu raupjo stilu, alu pilsētas ir saistošas, Lielais Kanjons vispār ir lielisks. Tur man patika visvairāk. Baro parasti vienkārši, bet sātīgi un garšīgi, bieži arī nedārgi. Gurzufa ir skaista pilsēta, atpūtas bāzē “Mečta” personāls ir laipns un apstākļi komfortabli.
Kopumā ņemot, braukt uz Krimu var un vajag. Ja turp aizbrauc pēc visādām pārsteidzošām vietām un valstīm, tā varbūt ne tik ļoti atstās iespaidu, bet man, piemēram, patīk visur, ja esmu atvaļinājumā, blakus kompja vietā ir daba, ir kur pastaigāties un ar ko parunāties.